Elīna aizvēra acis un pasmaidīja, noķerot saules staru. Smaids nepazuda no sievietes lūpām. Šodien bija viņas dzimšanas diena: trīsdesmit gadi. Apaļa jubileja, kas parasti rada vieglas skumjas, taču šodien…
Taču šodien Elīna juta tikai svētku gaidas un klusu, dziļu prieku. Iemesls tam klusi elpoja blakus, ieurbies sejā spilvenā. Viņas vīrs, Roberts. Viņi bija precējušies tikai trīs gadus, un katru rītu viņa pamodās ar domu, ka viņai ir neticami paveicies. Elīna nesteidzīgi piecēlās no gultas, uzvilka zīda halātu un devās uz virtuvi, lai pagatavotu kafiju. Kamēr kafijas automāts rūca, viņa sāka izvietot dzīvoklī svaigus ziedus, kas bija nopirkti iepriekšējā dienā.
Šovakar pie viņas svētku galda vajadzēja pulcēties pašiem tuvākajiem cilvēkiem, proti, vīratēvam un vīramātei. Elīna ar skumjām domāja par to, ka jau kuro gadu nav redzējusi savus vecākus, kuri aizgāja mūžībā. Roberts parādījās virtuvē, kad kafija jau bija gatava. Viņš apskāva viņu no mugurpuses un čukstēja miegā aizsmakušā balsī:
— Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļā. Tu izskaties satriecoši!
— Paldies, mans labais, — Elīna pagriezās pret viņu un atbildēja. — Neticas, ka man jau trīsdesmit.
— Tu ar katru gadu kļūsti tikai skaistāka, — viņš pasmaidīja un pasniedza viņai mazu, elegantu kastīti.
Tajā gulēja safīra auskari tieši tādi, par kuriem viņa pirms pusgada bija ieminējusies.
— Robert! Tie ir lieliski! Tu visu atceries?!
— Es cenšos, — viņš staroja. — Šī ir tikai rīta, iesildošā dāvana. Galveno gaidi vakarā.
Galvenā dāvana izrādījās grezns profesionālās kosmētikas komplekts no viņas iecienītākā zīmola un sertifikāts uz pilnu dienu spa procedūrām labākajā pilsētas kosmetoloģijas centrā. Elīna bija septītajās debesīs no laimes. Viņas mīlestība pret rūpēm par sevi vienmēr bija bijusi Roberta vieglu joku objekts, un tas, ka viņš dāvanas izvēlei piegāja tik pārdomāti, aizkustināja sievieti.
“Tu man iedevi ķīniešu nieciņu, kas pēc gada salūzīs” vīramāte nebija priecīga par dāvanu
Vakarā, kad galds bija klāts un dzīvoklī izplatījās ceptas zoss ar āboliem aromāts, atskanēja durvju zvans. Elīna, nedaudz satraukusies pie spoguļa (tikšanās ar vīramāti vienmēr radīja nelielu spriedzi), atvēra durvis. Uz sliekšņa stāvēja Dace un Andris. Dace, sieviete ar stingru frizūru un caururbjošu skatienu, uzmeta vedeklai ātru, novērtējošu skatienu.
— Nu, daudz laimes dzimšanas dienā, Elīniņ, — viņa teica, nedaudz pieliecot vaigu skūpstam. — Andri, nāc jau iekšā, neielaidiet mājā aukstumu.
Andris, kluss un mierīgs, vienkārši pamāja ar galvu un pasniedza Elīnai pieticīgu, bez jebkādiem rotājumiem, neļķu pušķi.
— Liels paldies, lūdzu, nāciet iekšā. Kā ceļš? — vedekla pieņēma ziedus ar smaidu.
— Kā parasti, sastrēgumi, — Dace atbildēja, noņemot mēteli un uzmanīgi pakarinot to uz pakaramā. — Šī pilsēta kļūst pilnīgi neizbraucama.
Viņi iegāja viesistabā. Roberts palīdzēja tēvam izliet aperitīvu. Gaiss bija piepildīts ar svētku rosību, taču Elīna nevarēja atbrīvoties no dīvainas sajūtas. Viņa pamanīja, ka vīra vecāki atnākuši bez dāvanas. “Droši vien atstāja priekšnamā,” viņa nodomāja, taču, slepus ieskatījusies tur, ieraudzīja tikai savas kurpes un Andra uzmanīgi novietotos zābakus.
Pie galda pirmie tosti tika teikti siltā, lai gan nedaudz saspringtā atmosfērā. Andris izvaicāja Robertu par darbu. Dace komentēja cienastu.
— Zoss nav slikta, sulīga, — viņa teica, košļājot. — Kaut gan es savējo vienmēr ierīvēju ar ķimenēm, tā labāk iesūcas. Tev, Elīniņ, varbūt recepti iedot?
— Protams, Dace, būšu pateicīga, — pieklājīgi atbildēja vedekla, sajūtot, kā Roberta roka saspiež viņas plaukstu zem galda.
Kad vakariņu pamatdaļa tuvojās beigām un pienāca laiks tējai un tortei, Elīna, saņēmusi drosmi, ieminējās:
— Varbūt pāriesim pie patīkamākā? Pie dāvanām? — viņa pasmaidīja, skatoties uz vīramāti.
Dace apmainījās ar ātru skatienu ar savu vīru, tad iedzēra malku tējas un ar klusu skaņu nolika tasi uz apakštasītes.
— Par dāvanu, — viņa sāka ar vienmērīgu, bez emocijām balsi. — Mēs ar Andri ilgi domājām un nolēmām, ka neko tev nedāvināsim.
Istabā iestājās klusums. Pat Roberts pārtrauca košļāt salātus. Elīna sajuta, kā izmainās viņas sejas vaibsti.
— Es… es nesaprotu, — viņa ar grūtībām izspieda.
Dace nopūtās, it kā skaidrotu kaut ko acīmredzamu ļoti nesaprātīgam bērnam.
— Nu, spried pati, dārgā. Roberts tevi tāpat burtiski apber ar dāvanām. Es visu redzu, — viņa apmeta ar roku istabai, norādot uz jauno tehniku, dārgiem traukiem. — Šodien es redzu jaunus auskarus, no Dior, ja nemaldos? Un viņš teica, ka nopircis tev vēl kaut ko… no kosmētikas. Kāpēc tev vajag vēl kaut ko no mums? Kādu fēnu vai pledu? Tas izskatītos vienkārši smieklīgi uz viņa dāsnuma fona. Mēs nodomājām, ka nerīkosim šo nevajadzīgo konkurenci. Vīrs tev tāpat daudz ko dāvina. Labāk mēs vienkārši atnāksim un dalīsimies ar tevi tavā dienā kā tuvi cilvēki.
Elīna sēdēja, sastingusi. Viņa skatījās uz vīramātes nopietno seju un saprata, ka tas nav joks un ka viņa ir pilnīgi pārliecināta par savu taisnību.
— Mamm, ko tu runā? — pirmais atjēdzās Roberts. Viņa balss aizlūza no sašutuma. — Kāds fēns? Kāda konkurence? Tā taču ir dzimšanas diena.
— Un es par ko runāju? — atbildēja Dace. — Dzimšanas diena, ģimenes svētki. Mēs esam šeit, mēs esam pie viena galda. Vai mūsu mīlestība un atbalsts tiek mērīts dāvanas vērtībā? Tu viņu esi jau tā izlutinājis, Robert. Viņa jau ir pieradusi pie greznības. Mēs vienkārši gribam palikt viņai tuvi cilvēki, nevis sponsori. Jo, ja uzdāvināsi šodien pledu, viņa rīt gribēs zelta pulksteni, — piebilda sieviete un skaļi iesmējās.
— Neviens nerunā par sponsorēšanu. — Roberta balss pacēlās. — Runa ir par vienkāršu uzmanības zīmi. Ziedi, grāmata, smaržas… jebkas. Vienkārši, lai cilvēks justu, ka par viņu atceras, viņu mīl.
— Un vai tad mūsu atnākšana nav uzmanības zīme? — beidzot iesaistījās sarunā Andris. — Mēs novecojam, Robert. Mums ir svarīgi redzēt jūs, a ne apmainīties ar sīkumiem.
Elīna klausījās šo dialogu, un viņā viss vārījās. Viņa skatījās uz neļķu pušķi, kas vientuļi gulēja uz servanta. Viņas prieku par vīra dāvanām, viņas svētku gaidas — visu to vīra vecāki reducēja uz merkantilismu. Sievietei kļuva aizvainojoši.
— Dace, Andri, — viņas balss skanēja klusi, bet ļoti skaidri. Visi paskatījās uz viņu. — Paldies, ka atnācāt, un paldies par ziediem. — viņa ieturēja pauzi, savācot domas. — Bet ziniet, lieta nav nemaz vērtībā. Roberts man dāvina dārgas dāvanas, jo viņš mani mīl un grib sagādāt man prieku. Un es to bezgalīgi novērtēju. Bet es ar tieši tādu pašu pateicību pieņemtu no jums apsveikuma kartīti, pašu ceptu pīrāgu vai tieši šo pašu pledu. Jo tas būtu zīme tam, ka jūs domājāt par mani un ka es jums esmu svarīga. Un tas, ko jūs tagad teicāt… tas izklausās tā, it kā jūs vienkārši nevēlētos apgrūtināt sevi un visu to piesedzāt ar skaistiem vārdiem par konkurences nevajadzīgumu.
Dace iztaisnojās. Viņas seja sastinga auksta neapmierinātības maskā.
— Es redzu, mēs tevi stipri aizvainojām ar savu atklātību, Elīniņ. Žēl, ka tu visu uztver tik burtiski. Mēs vēlējāmies kā labāk.
— Kā labāk kam? — neizturēja Roberts. — Sev? Lai netērētu laiku un naudu? Mamm, tas ir zemu.
— Robert, tas ir nepieklājīgi. — stingri teica Andris.
— Un viņa uzvedas kā pieklājīgs cilvēks? — teica Roberts, pieceldamies. — Viņa atnāca pie manas sievas dzimšanas dienā un paziņoja, ka nedāvinās dāvanu, jo es tāpat daudz dāvinu. Tas ir absurds. Jūs vispār dzirdat sevi?
Elīna arī piecēlās. Viņa vairs negribēja sēdēt pie viena galda ar viņiem. Spiedās rūgtums.
— Ziniet, torte, laikam, vairs nav vajadzīga, — viņa teica. — Es, laikam, iešu pagulēt. Man nedaudz vajag mieru.
Viņa neskatījās ne uz vienu, izgāja no galda un aizgāja uz guļamistabu, aizverot durvis aiz sevis. Aiz durvīm vēl kādu laiku bija dzirdamas apslāpētas balsis — Andra bass, Daces spiedzošās notis balsī un Roberta aizkaitinātais tembrs.
Pēc tam viss apklusa, un pēc dažām minūtēm guļamistabā ienāca Roberts. Viņš izskatījās noguris un sagrauts.
— Viņi aizgāja, — vīrietis teica vienkārši un apsēdās uz gultas malas.
Elīna gulēja, ieurbusies sejā spilvenā.
— Viņi mani nemīl, vai ne? — klusi jautāja sieviete, negriežoties. — Par ko? Par to, ka tu mani mīli?
— Viņi tevi…— viņš nopūtās. — Viņi… viņi vienkārši ir citādi. Viņiem ir sava, greiza loģika. Mamma vienmēr bija īpašnieciska. Viņa uzskata, ka, apdāvinot tevi, es kaut ko atņemu viņiem. Ne materiāli, bet… emocionāli. Un šis stāsts ar dāvanu ir tikai iegansts, lai demonstrētu savu neapmierinātību.
— Viņi sabojāja man dzimšanas dienu, — teica Elīna, un viņas balss beidzot nodrebēja. — Es tik ļoti gaidīju šo dienu un gribēju, lai viss ir ideāli.
— Nekas, — viņš apskāva viņu un pievilka sev klāt. — Viņi to sabojāja, bet es to labošu. Celies un saģērbies.
— Kur?
— Vienkārši celies un saģērbies. Lūdzu.
Pēc pusstundas viņi sēdēja mājīgā, pustumšā restorānā netālu no mājas. Skanēja apslāpēta džeza mūzika, glāzēs dzirkstīja dzēriens. Roberts pasūtīja visas viņas iecienītākās uzkodas.
— Zini, — viņš teica, paceļot glāzi. — Vislabākā dāvana man esi tu un tava laime. Un es neļaušu nevienam šo laimi aptumšot. Par tevi, mīļā, un par mūsu nākamajiem simts gadiem kopā!
Viņi atgriezās mājās agri no rīta. Svētku pēdas, ja neskaita nemazgātos traukus, gandrīz nebija palikušas. Elīna piegāja pie servanta, paņēma to pašu pieticīgo neļķu pušķi un ielika to vāzē ar ūdeni.
— Kāpēc? — Roberts bija pārsteigts. — Izmet, ja nav patīkami.
— Nē, — Elīna pakratīja galvu. — Es tās atstāšu. Lai atgādina.
— Par ko? — viņš jautāja.
— Par to, ka ne viss šajā pasaulē tiek mērīts naudā vai dāvanas vērtībā. Bet arī ne viss tiek piedots ar ieganstu “radnieciskās saites”. Un par to, ka pats svarīgākais ir izvēlēties pareizo cilvēku, kurš vienmēr būs tavā pusē.
Elīna apskāva vīru, piespiedās viņa krūtīm un saprata, ka šī dīvainā dzimšanas diena viņai paliks atmiņā uz visiem laikiem. Un nevis dēļ dāvanas, ko viņai neuzdāvināja vīra vecāki, bet dēļ tā, kāda nenovērtējama dāvana, viņas vīrs, viņai vienmēr bija.
